01.04.2014

Iekšējais dialogs ir atbildīgs par parādību, kas bremzē mūsu attīstību, tas ir personīgā svarīguma komplekss. Ar egoistisku cilvēku ir vieglāk manipulēt, jo viņa rīcība ir paredzama kā elektroniskā ierīce, kur, nospiežot attiecīgo podziņu, notiek vēlamā funkcija. Savukārt cilvēks bez personīgā svarīguma kompleksa ir plūstošs, brīvs un jebkuram manipulatoram neprognozējams. Personiskā svarīguma komplekss izpaužas dažādos veidos: izdabāšana sev, patmīlība, iedomība, savas vērtības celšana, bet no otras puses- sevis šaustīšana, žēluma izjūta un t.t. Iekšējā svarīguma komplekss ir gatavs pat uz to, ka tā nesēju citi ienīst, nosoda, lai tikai tiktu pamanīts. Šo kompleksu viegli pamanīt. Ieejat baznīcā, kur jāpaklanās un sajūtiet vai jums to viegli izdarīt vai nē. Ikdienā grūti pateikt paldies, grūti atzīt savu iedomību, kā arī to, ka citam ir taisnība. Sevi var pārbaudīt, kad vēlamies kaut ko ziedot. Pārāk liela koncentrēšanās uz sevi rada nogurumu. Šis komplekss traucē pieslēgties zināšanām, cilvēks burtiski akls un kurls pret apkārtējo pasauli paliek. Traucē redzēt brīnumus, kas notiek apkārt. Kamēr cilvēks jūtas pati svarīgākā persona visumā, viņš nevienu mirkli nespēs izjust pasauli. Lietas ko cilvēki dara nedrīkst būt svarīgākas par pasauli. Tāpēc karotājs izturas pret pasauli, kā pret nebeidzamu noslēpumu, bet pret to, ko dara cilvēki, kā pret nebeidzamu muļķību. Tātad viss ko mēs darām, iekšējā dialoga vadīti, no personīgā svarīguma viedokļa patiesībā ir nebeidzama muļķība un tādā veidā pasauli saprast būs pagrūti…