28.03.2014

Mēs visi esam dzīves vilcienā, kurā iekāpjam un no kura izkāpjam ne paša gribas dzīti, nepazīdami spēku, kas vilcienu rauj uz priekšu.

Reizēm vilciens kavējas nenozīmīgās, garlaicīgās stacijās, bet sniegainām kalnu gālēm pārāk ātri aizdrāžas garām. Ar cilvēkiem kas jauši vai nejauši iekāpuši mūsu kupejā, ir jābrauc kopā. Ar viņiem mūsu liktenis ir saistīts gan skaistajā braucienā pa kalniem un lejām, gan tad, kad piedzīvojam katastrofu. Ja mūsu kupejā būtu iekāpuši citi braucēji, ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs varbūt būtu mainījuši maršrutu, izkāpuši nevis bēdīgā provinces pilsētiņā, bet ceļabiedru apgaroti un iejūsmināti, brauktu viņiem līdzi uz kalnu augstāko virsotni, no kuras pavērtos plašāks skats uz šo, sāpju pilno, bet neizsakāmo pasauli…

Mēs speram soli pretī Dievam, bet Viņš- simts soļus mums pretī. Cik gudri un vienkārši! Tikai nepiemirstiet to! Viņš ne vien nāk pretim , bet tos , kas ir gatavi, uznes pie Sevis, un cilvēks iepazīst debesu dzīvi, lai pēc tam, atgriezies uz zemes, liecinātu par paradīzes mitekļu brīnumiem…