28.03.2014

Kāds vīrs strostēja savu trīs gadus veco meitu. Pēdējā laikā ģimenei bija maz naudas, tādēļ viņš aizsvilās dusmās, redzēdams, ka bērns mēģina zeltītā dāvanu papīrā ietīt kastīti un nolikt zem Ziemassvētku eglītes.

-Tas tev, tētiņ!

Vīrs nokaunējās par savu dusmu lēkmi. Taču niknums atgriezās, kad viņš ieraudzīja- iesaiņota tukša kastīte.

-Vai tu tiešām nesaproti, ka dāvanā kaut kam jābūt iekšā?

Mazajai acīs saskrēja asaras:

-Ak, tētiņ, tā nav tukša! Kastīte ir pilna skūpstu, un tie visi tev.

Tēva sirds no aizkustinājuma vai pamira. Viņš apskāva bērnu un lūdza piedošanu.

Runā, ka vīrs zeltīto kastīti gadiem ilgi turējis pie gultas, un ikreiz, kad juties noskumis, izņēmis no tās pa skūpstam un atcerējies lielo mīlestību, ko tajā bija noglabājusi meitiņa.

Ikviens kādreiz ir saņēmis šādu zelta lādīti, pilnu bezgalīgas mīlestības, ko dāvājuši bērni, vecāki, draugi vai Dievs.

Lielākas vai krāšņākas bagātības pasaulē nav. Novērtēsim savus dārgumus!